Uzrakstot virsrakstu un sākot rakstīt pašu rakstu, es kādu laiku domāju, kurā kategorijā lai to liek — pie pārdomām vai pie mūzikas, jo gribas pastāstīt gan par savām nostaļģijas pilnām atmiņām, gan arī par mūziku kā tādu un tās potenciālo ietekmi uz cilvēku un pasauli. Šis raksts būs par abiem.
Es neatceros, kurš gads tas bija, bet tie bija 90., es biju vēl pavisam mazs un dzīvoju dabīgajā informācijas burbulī, respektīvi, bez mazākās nojausmas par to, kas ir internets, bez mobilā telefona un jebkādām citām iespējām sasniegt un iepazīt «ārpasauli». Jā, bija vecs (bet tomēr krāsains), PSRS ražots televizors «Rekord» ar 6 kanāliem, un radio. Tā kā tajā laikā televīzija, kas bija mūsu dzīvoklī, nepiedāvāja izcili lielu kanālu izvēli, tad no ārzemju kanāliem mums bija pieejami, cik atceros, tikai Pro7, EuroSport un RTL. Dažreiz mēdzu skatīties multenes pa vācu kanāliem, bet no valodas neko nesapratu, tāpēc nekāda cita veida pārraides arī neskatījos. Radio, protams, bija uztverams tikai vietējais, izņemot šo to no Lietuvas un kaut kādas čarkstošas stacijas nesaprotamā valodā no AM spektra. Principā ar to es vēlos pateikt, ka būdams bērns, tajā laika periodā man īsti nebija nekādu iespēju kontrolēt to informāciju, ko es sevī uzsūcu. Viss, ko es zināju, ir tas, ko rāda pa TV un atskaņo pa radio. Nu un, protams, tas, ko sētā puišeļi runāja.
Mana interese par mūziku kā tādu manifestējās patiesībā ļoti agrīnā vecumā. Ja atmiņa tagad nemelo, tad jau sākumskolas vecumā es izrādīju lielāku interesi par mūziku un pievērsu tai vairāk uzmanības nekā, piemēram, mani klasesbiedri vai sētas puikas. Bet, protams, ka viss, ko es klausījos, bija tas, kas bija pieejams televīzijā un radio. Nu varbūt arī nevar īsti lietot vārdu «klausījos», jo tādā vecumā diezvai to var nosaukt par klausīšanos, it sevišķi ņemot vērā to, ka ne visu sapratu un ne visu varēju pareizi sadzirdēt no angļu valodā dziedātajām dziesmām, bet zināma interese bija.
Tajā laikā vēl, kad es dzīvoju Saldū, mana māsīca ar vecākiem dzīvoja Rīgā. Mēs šad tad braukājām ciemos, bērnībā man bija lielāks kontakts ar māsīcām un brālēnu, nekā tas ir tagad, jo tagad mēs principā nekomunicējam vispār un es pat līdz galam īsti nezinu, ar ko tie cilvēki nodarbojas, izņemot to, ka katrs dzīvo savā pasaules malā.
Vienā no reizēm, kad mēs braucām pie manas māsīcas uz Rīgu, es tur paliku uz vairākām dienām. Tajā laikā, atceros, spēlējām spēles uz kreisās ķīniešu 8-bit Nintendo Entertainment System kopijas («Dendy» or something) un pirmo reizi mūžā redzēju to, ko sauc par videokameru, kura filmēto pa tiešo rakstīja lielajās VHS kasetēs.
Kaut kādā nejaušā dienā, kad māsīcas vecāki bija darbā, un mēs, būdami bērni, sākām rakņāties pa dažādām atvilktnēm, skapjiem un mantu kastēm, es atradu nelielu kartona kasti ar parastajām audio kasetēm. Godīgi sakot, līdz šai dienai nezinu, kam tās piederēja, jo, lai arī cik paradoksāli tas nebūtu, māsīcas dzīvoklī nebija nekādas magnetolas, kas spēja atskaņot kasetes, kā rezultātā es šaubos, ka kāds no viņas vecākiem vispār zināja par šīs kastes eksistenci. Jā, māsīcas dzīvoklī nebija magnetolas, taču man Saldū bija. Uz tās es klausījos kasetes, kurās biju ierakstījis dziesmas no radio un televizora. Atceros, ka pa vienu no Latvijas TV kanāliem gāja tāds raidījums ZTV, kuru vadīja Ieva Tūna, vēlāk kādu laiku arī Ozols un vēl kaut kādi personāži. Un tad es mēdzu likt magnetolu pie televizora, pagriezt skaļāk TV un ierakstīt dziesmas, kuras man patika, lai tās varētu klausīties vēlāk. Tas vispār bija kā tāds bērnības hobijs. Man bija čupiņa ar šāda veida pašrakstītām kasetēm, es veidoju savas izlases un pats zīmēju šīm kasetēm vāciņus. Diezgan nostaļģiski par šo šobrīd atcerēties.
Lai gan ar šo pašu procesu man saistās arī tie bēdīgie gadījumi, kad tu centies visu laiku sēdēt klusi un gandrīz neelpot, lai pēc iespējas kvalitatīvāk ierakstītu dziesmu no televizora, taču dziesmas vidū istabā ieskrien vecmamma un iebļaujas «nāc ēst, jau gatavs!». Skaidrs, ka šajā gadījumā pārņēma nelielas dusmas un atlika tikai cerēt, ka kādu citu dienu tuvākajā nākotnē tā dziesma skanēs atkal, lai to varētu ierakstīt atkārtoti.
Bet atgriežoties pie kasešu kastes, kuru atradu pie māsīcas… Tā kā manī bija interese par mūziku, protams, ka es sāku skatīties un pētīt, kas tās ir par kasetēm. Līdz šai dienai neatceros absolūti neko no tajā kastē esošajām kasetēm, izņemot vienu. To vienu liktenīgo, kura, šķiet, nospēlēja vienu no lielākajām lomām manas personības attīstībā un izveidē, un joprojām ir viena no manas bērnības pašām spilgtākajām atmiņām. Jūs jau zināt vai vismaz nojaušat, kādu mūziku atskaņo pa televīziju un radio. No tā arī radās mans iespaids par to, kas vispār ir (un kāda var būt) mūzika vispārībā. Bet šī kasete, ko es atradu kastē…
Tas bija oriģinālais Obituary albums «Cause of Death».
It blew my mind away. Es nekad, absolūti nekad iepriekš nebiju redzējis tik atšķirīgu, tik interesantu kasetes vāciņu. Būdams mazs bērns, man tas šķita tumšs un pat nedaudz bailīgs, taču tai pat laikā pietiekami intriģējošs un mistisks. Pa tiem televīzijas kanāliem, kas bija man mājās, nekad neko tādu nerādīja. Es pat nespēju tajā brīdī iedomāties, ko gaidīt no tās kasetes. Es paņēmu (basically nozagu) to uz mājām. Sorry.
Pēc dažām dienām, atbraucot uz mājām Saldū, pirmais, ko vēlējos izdarīt, ir ievietot šo kaseti magnetolā un paklausīties. Bet bija nedaudz bail no tā, ka nezinu, ko no šīs kasetes gaidīt, biju mazāk nekā 10 gadus vecs un baidījos par to, ko padomās mamma, ja nu gadījumā tur būs kaut kas briesmīgs. Tāpēc es darīju gudrāk — paprasīju mammai, lai nopērk sešas baterijas. Vēlāk šīs baterijas ievietoju magnetolā un tā kādu laiku spēja darboties, nepievienota maiņstrāvai. Es paņēmu magnetolu ar jau ielādētām bačām un ievietotu kaseti, un aizgāju uz BMX trasi, kas atradās netālu no mājām. Tur gandrīz nekad neviena nebija. Retu reizi kāds atbrauca pabraukāties ar riteni, bet parasti ārpus pasākumu dienām tā bija visai klusa vieta.
Es apsēdos uz viena no tramplīniem, noliku blakus maģi un nospiedu Play. Tieši šo momentu es atceros ļoti spilgti. Es biju šokēts, es biju pārpildīts ar emocijām, es atklāju kaut ko jaunu. Es nekad iepriekš nebiju dzirdējis, ka mūzika var būt arī šāda. Es nespēju pat iedomāties, ka instrumentus var spēlēt arī šādi, ka no tiem var dabūt ārā tādu skaņu. Un vokāls… Es biju mazs un sapratu tieši un precīzi neko no tā, ko Džons Tārdijs ķērca angļu valodā. Protams, tajā brīdī es vēl nezināju, kas ir Džons Tārdijs, kā viņš izskatās un, patiesību runājot, šīs dziesmas mierīgi varētu būt arī jebkādā citā valodā un es joprojām nesaprastu absolūti ne vārda.
Es nezinu, kāds īpašību kopums vai kādi psiholoģiskie, sociālie vai citi faktori nospēlē katram cilvēkam individuāli, kas izveido izšķirošo atbildes reakciju, pirmo reizi dzirdot kaut ko tik šokējošu, kā es to atminos toreiz, bet mana atbildes reakcija bija pozitīva, lai neteiktu vairāk. Es momentāli iemīlējos tajā mūzikā, neskatoties uz to, ka nesapratu absolūti neko no teksta. Joprojām pilnvērtīgi atceros to momentu. Ir visai pavēss vasaras vakars, saule drīz rietēs, es viens sēžu uz tramplīna un blakus stāv maģis, no kura pilnā rīklē kāds man nepazīstams un nezināms personāžs ķērc kaut ko par nāvi vai iekšām, kamēr pa šoseju brauc garām mašīnas un to šoferi pat nenojauš par to, ka tas puika, kas sēž uz tramplīna, piedzīvo pārvērtības savā dzīvē, kuras viņš atcerēsies kā vienu no svarīgākajām pārvērtībām savā mūžā arī pēc 25 gadiem.
Man ir visai grūti nodot šīs emocijas un sajūtas jums, lasītājiem, taču ko es ar šo gribēju pateikt… Es nezinu, kāds es būtu šobrīd, un es nezinu, vai tas kaut ko mainītu manā raksturā, vai es būtu citādāka personība, ja, pirmo reizi dzirdot smago metālu, mani tas atgrūstu un neiepatiktos. Varbūt tas nespēlētu nekādu lomu. Varbūt nekas nemainītos. Es nezinu. Bet kaut kā dziļi iekšā sevī es joprojām esmu visai stingri pārliecināts, ka tieši šī kasete mainīja manu dzīves uztveri. Varbūt ne tad un ne uzreiz, bet vēlāk. Es pirmo reizi dzirdēju kaut ko, par kā eksistenci nebiju spējis pat iedomāties, un es to pieņēmu momentāli. Nezinu kādēļ, bet man šķiet, ka tas man ir palīdzējis pieņemt arī daudzas citādākas, atšķirīgas lietas pasaulē, citas kultūras, citus ģērbšanās stilus, citus viedokļus… Man šķiet, ka metāls man iemācīja nebaidīties no nezināmā. Metāls man parādīja, ka var būt arī tāda mūzika. Tāpat kā var būt arī ļoti dažādi cilvēki, kultūras, stili, hobiji, uzskati, rases, seksuālās orientācijas un tā tālāk. Esmu pārliecināts, ka liela daļa manu liberālo uzskatu par dažādām lietām un procesiem šajā pasaulē nāk tieši no metāla. Jeb, respektīvi, metāls agrā vecumā mani ir pieradinājis pie haotiskā, citādākā, metāls mani ir iemācījis paskatīties uz pasauli citām acīm, no citas puses, un pieņemt un izprast, nevis atgrūst nezināmo.
Arī tagad, daudzus gadus vēlāk, kad esmu pieaudzis, saprotu angļu valodu un spēju saprast dziesmu tekstus, kad mana muzikālā gaume nobriest ar katru gadu, kad ir pieejams internets un katram ir iespēja izvēlēties, ko klausīties, metāls joprojām ieņem lielāko daļu starp grupām, kuras klausos šobrīd. Kādreiz man bija ļoti bail palikt vecākam. Kad man bija 15, likās, ka 25 gadu vecumā tu jau esi pensionārs un neko nesaproti no dzīves. Bet patiesībā «novecošanai» jeb pieaugšanai ir viens liels pluss — tu spēj novērtēt un patiesi saprast lietas, kuras nespēji novērtēt un saprast bērnībā. Un lai arī mana pirmā saskarsme ar metālu un Obituary bija pavisam nejauša, tad šobrīd es apzināti izvēlos klausīties metālu. Un lai arī cik baiss vai grūti sagremojams un abrazīvs tas varētu šķist netrenētai ausij, ir jāsaka, ka tā ir tikai virsotne. Tā ir tā asā garoza, kas ir apkārt. Bet, ja tu patiešām, patiešām ieklausies, mēģini izprast, pieej tam radoši un ar atvērtu prātu, tu ātri vien sapratīsi, ka metāls patiesībā ir muzikāli ne tikai sarežģīts sarežģītības pēc, bet tas spēj būt arī muzikāli kvalitatīvs, komplicēts, saturīgs, empātisks, nesamākslots vārda sliktākajā nozīmē. Ja nespriež par vīru pēc cepures, bet patiesi ieklausās, piemēram, Sacred Reich, Pig Destroyer, Obituary, Death, Eyehategod, Electric Wizard un daudzos citos, tad varbūt tas, ko tu dzirdēsi, būs līdzvērtīgs dzejai, bet varbūt tas būs kaut kas, kas parāda dzīvi no nepatīkamās, reizēm pretīgās, netīrās un grūti pieņemamās, bet patiesās puses, par kuru sabiedrībā izvēlas nerunāt.
Es mīlu metālu, jo tas ir patiess, un es esmu drošs, ka tas ir veicinājis manas personības pašizaugsmi, lai gan es to nevaru nekādīgi zinātniski pierādīt. Es gribētu teikt, ka mūzikai manā sirdī ir atvēlēts ārkārtīgi daudz vietas, un es novērtēju, ka tīrās apstākļu sakritības dēļ es esmu Homo Sapiens, jo spēja baudīt un novērtēt mākslu ir viena no lietām, kas mūs, cilvēkus, atšķir no tiem, kas staigā uz visām četrām.